Nāve.

Lūdzu, lasīsim šādus vārdus *klusu*, *apzinoties-elpojot* un meditatīvi izjūtot, izjūtot, kā mēs visi iejūtamies situācijā.

Viena no visdārgākajām dāvanām, ko Tēvs mums ir sarūpējis, ir mūsu žēlošanās un sūdzēšanās par nāvi.

Cilvēki dzīves patiesību visvairāk izjūt, aizejot kādam mīļotajam. Pretstatā visiem mūsu intelektuālajiem centieniem mēģināt izprast esamības brīnumu, eksistenciālu ciešanu brīžos mēs visvairāk *jūtam* savu esamību.

Tam visam ir sava nozīme.

Viena lieta ir ar intelektu zināt par visas dzīves pārejošo raksturu, bet cita - šķirties no mīļotās būtnes. Katrās šaubās, katrā ciešanās, katrā jautājumā par visa notiekošā jēgu ir vērtīga cerības iespēja. Un cerība ir cilvēka dzinējspēks.

Nav jēgas noliegt sāpes, bēdas, ciešanas, saskaroties ar mīļotās būtnes zaudējumu. Nedz arī atteikšanās no sevis.

Es lūdzos, lai šajos patiesi dārgajos mūsu esības brīžos mums visiem pietiktu spēka un drosmes uztvert ciešanas tikpat pārejošas kā prieku.