Ramtha par Dievu.

Mani mīļie brāļi, daudziem no jums cauri gadsimtiem ir mācīts, ka būtībai, ko sauc par Dievu, ir draudīga, biedējoša un tiesājoša daba. Taču patiesībā Dievs nav nekas no tā. Dievs, kas tiesā, iebiedē un soda, nekad nav pastāvējis, izņemot cilvēku sirdīs un prātos. Cilvēks pats ir radījis Dievu, kas vienus tiesā, bet citus paaugstina. Šis Dievs ir cilvēka Dievs, cilvēka un viņa gribas radījums.

Dievs, kuru es pazīstu, kuru es mīlu, kurš ir spēks, kas izplūst no manis, un valstība, kas es esmu, ir visaptverošas un pilnīgi netiesājošas mīlestības Dievs. Viņš nav nekas cits, un tomēr arī viss cits. Dievs jūs mīl ar lielāku mīlestību, nekā jūs jebkad esat mērojuši, jo Viņš ir dzīvība, kas esat, zeme, pa kuru staigājat, gaiss, ko elpojat. Viņš ir jūsu ādas krāsa, jūsu acu mirdzums, jūsu pieskārienu maigums. Viņš ir tu katrā mirklī, kurā tu esi, katrā tavā domājumā, katrā tavā domājumā, katrā tavā rīcībā, pat tavas dvēseles ēnā.

Dievs ir pilnībā dzīvojošs spēks, kas ir viss. Viņš ir vējš virs ūdens, lapu griešanās, rožu vienkāršība, dziļa to krāsa un nokrāsa. Dievs ir mīlētāji savā apskāvienā, bērni savos smieklos un medus krāsas matu mirdzums. Viņš ir saule, kas aust no rīta, zvaigzne, kas mirdz naktī, mēness savā ceļojumā pa pusnakts debesīm. Dievs ir krāšņs kukainis, maigs putns lidojumā, atbaidošs, neglīts tārps. Dievs ir kustība un krāsa, skaņa un gaisma. Dievs ir kaisle. Dievs ir mīlestība. Dievs ir prieks. Dievs ir skumjas. Tas, kas ir, viss, kas ir, ir tas, ko jūs saucat par Dievu Tēvu, visas Dzīvības Veselumu un visa, kas Viņš ir, Mīlētāju.

Dievs nav indivīds, kas sēž tronī un spriež par visu dzīvi. Dievs [i]ir Dzīvības kopums - katrs pulsējošais mirklis. Viņš ir visa, kas ir, mūžība un bezgalība.