Divi mūki

Vecajā garu forumā es jau esmu ievietojis šādu līdzību par diviem mūkiem. Bet, tā kā man tikai šodien atkal ir pieredze, cik vērtīgi ir ļaut savam prātam mājo *šur un tagad*, būt savāktam, tad ievietoju īso stāstījumu šeit vēlreiz tīri....




Divi budistu mūki reiz klusi klīda pa pagātnes Indiju. Bija musonu sezona, un ceļi bija zemiski.

Tad kādā krustcelēs viņi sastapa garu sievieti skaistā kleitā. Ceļš bija applūdis un dubļains, un dāma stāvēja un prātoja, kā nokļūt no vienas puses uz otru.

Tad viens no abiem mūkiem, vecākais, bezceremoniju kārtā paņēma dāmu rokās un klusēdams aiznesa viņu uz ceļa otru pusi.

Tur viņš nolika viņu atpakaļ uz zemes, un abi mūki klusībā devās tālāk.

Vakarā, kad viņi bija ieradušies klosterī un ilgu laiku veikuši meditācijas, jaunākais jautāja vecākajam:

Mēs, mūki, nedrīkstam pat skatīties uz sievieti, nemaz nerunājot par pieskaršanos viņai. Tad kāpēc tu viņu nesēji pāri ceļam?

Tad otrs pasmaidīja un sacīja: "Tu esi vecākais?

[/color]