Kosmiskā mindfuck ***

pirms daudziem gadiem, apmēram kad man bija 24 gadi (un pēc tam, kad biju mācījies pamatus apmēram 2, 3 gadus - tātad pamazām pamodos un sāku meklēt), kādā vakarā notika sekojošais:

Es biju *savienots* ar avotu. Vairākas nedēļas. Es kā mazs bērns brīnījos par brīnumu, ka Dievs neeksistē tikai manā iztēlē, bet ir pavisam reāls. Es atpazinu - un šī atpazīšana notika ar sirdi UN smadzenēm.

Visas šīs dienas, nedēļas un mēnešus es lūdzos un cerēju, ka mans jauniegūtais pasaules uzskats vienkārši nessprāgs kā ziepju burbulis. Es lūdzu, lai sapnis būtu *reāls*. Un es nepārtraukti saucu uz debesīm: Lūdzu, atbildi man!

Kādu vakaru pie manis dzīvoklī mani apciemoja ilggadējs draugs. Šajā laikā es stāvēju, kā jau iepriekš minēts, nepārtrauktā, pastāvīgā *dvēseliskā* kontaktā. Tomēr es meklēju kādu reālu, taustāmu pieredzi, kas varētu apstiprināt manu atziņu.

Tā mēs ar šo draugu, kurš mani apmeklēja, pavadījām jautru vakaru. Mēs izsmēķējām divus vai trīs gardus zāles čiekurus un dzērām sangriju.

Nu - vielas parādīja savu iedarbību, un es sajutu sevī to patīkamo atslābumu, kas vienmēr rodas, kad es atveros no tīri racionālās pieejas pasaulei uz savu sirdi.

Mans draugs mani mudināja izdzert vēl sangriju un vēl vienu reizi ievilkt no džona.

Es zinu, mīļie, ka dažiem no jums mani vārdi var būt apstiprinājums (no nosacītas, uz dogmatismu orientētas pārliecības?), ka šāda pieredze nevarēja būt reāla. Es rakstu šīs rindas dziļas ticības godīgumam dēļ un tāpēc, ka tā vienkārši notika. Katrs no mums var atrast savu pieeju - un Dieva pieredze noteikti nav atkarīga no dažādu apreibinošu vielu lietošanas.

Tomēr: Taču Buda, no otras puses, noraidīja jebkādu apreibinošo vielu lietošanu (tā saka mācība; - patiesībā, rūpīgāk izpētot nodotos Svētos Rakstus, ir tā, ka Gautama Buda noraidīja apreibinošās vielas, ja tās noveda pie NEATZINĪBAS, kas nenozīmē vispārēju noraidījumu).

Nu - es stāvēju apziņā un atzīšanā. Es lūdzos, sarunājoties ar savu draugu par šķietami nenozīmīgiem pārdzīvojumiem un lietām, INSIDE stingri: Lūdzu, mīļais Dievs, sadzirdi mani, lūdzu, pamāci mani, lūdzu, ļauj man Tevi atpazīt. Un tas lika man pievērst vairāk pazemīgas un pateicīgas uzmanības sajūtu stimuliem, kas nāca pie manas iekšienes, - TIESĀT tos.

Mēs ar manu "draugu" turpinājām runāt par to un to, t. i., es galvenokārt *klausījos* un lūdzu *iekšēji*. Un manas lūgšanas tika uzklausītas.

Mans draugs runāja par citu draugu, kuru mēs abi pazinām, tāpēc tas un tas... Iekšēji *jēdzu*, ka patiesībā runa bija par tekstu, ko es īsi pirms tam biju uzrakstījis un publicējis. Teksts bija par Dievu, citplanētiešiem un manu tolaik jauno skatījumu uz pasauli un esības lietām.

Un, kamēr es par to domāju, Dievs *atbildēja* man par manu "draugu".....

Mans "draugs" teica: "Šis teksts ir patiešām lielisks!". Un es mēģināju šos vārdus kontekstualizēt un saprast. Viņš teica: "Tas ir tieši piecnieks." ... Un, kad viņš to teica, es sev jautāju: "Par ko viņš runā? Vai Dievs runā uz mani tieši tagad? Ko es dzirdu? Ko es atpazīstu? Es biju bikls un mēģināju saprast. Un, kad es sev to visu jautāju, mans draugs mani iedrošināja turpināt šo ceļu. Viņš teica: "Jā, vēl mazliet tālāk..." Un es pēkšņi sapratu, ka šeit notiek kaut kas NEDARBĪGS.....

Un, stāvot šajā apziņā, es skatījos uz savu ilggadējo "draugu", ar galvu klusībā šaubīdamās, vai es varu ticēt tam, ko mana sirds gribēja man parādīt?

Un es nolēmu ieklausīties savā sirdī. Un tajā mirklī, kad es to izdarīju, mana drauga ārējais izskats *izmainījās* - un es ieraudzīju sev priekšā svešādu būtni ar gudrākajām un laipnākajām acīm, kādas līdz šim biju sastapusi.

Viņš man smaidīja, bez matiem, cita auguma un auguma un pavisam cita izskata.

Manas domas metās skrējienā. Es rīkojos instinktīvi, izstiepu roku un *domāju* par viņu: Laipni lūdzam!

Viņš satvēra manu roku, pasmaidīja un teica: "Jā, tagad tas ir A+..."

Mēs abi smaidījām, līdz pēc neilga brīža manī sāka veidoties šaubas. Es domāju par to: Es smēķēju hašišu, dzēru alkoholu - visas šīs lietas izraisa reibums. Tās NAV PATIESAS!!!

Es domāju šīs domas, es tās neizteicu.

Vēl jo pārsteidzošāki bija vārdi, ko es dzirdēju no šīs būtnes, kuru līdz tam uzskatīju par savu "draugu":

Viņš teica: "Jūs neesat traks. Tavas smadzenes ir kā radio vai televizors. Jūs uztverat visdažādākās frekvences. Alkohols un cita veida narkotikas maina spektru, kas jums ir pieejams. Viss, ko jūs uztverat, ir jūsu realitāte."

Neviena no manām šaubām, ne vārda no manas - šķietamās? - Atzīšanos es formulēju lingvistiski. Es tikai *domāju* savas šaubas.

Kā, varētu jautāt šaubu cēlājs, "viņš" varētu man atbildēt par manu iekšējo pieredzi, ja es to verbalizēju?

Šis ir patiess gadījums. Apstiprinājumu es piedzīvoju (un piedzīvoju) par daudziem turpmākiem notikumiem savā dzīves pieredzē, kas pakāpeniski pārliecināja manu prātu, ka mana sirds ir ceļā. Ko man būtu no melošanas? Es zinu, lūdzu, ticiet man, ka maniem vārdiem var būt grūti noticēt. Runa nav par to, lai man ticētu, runa ir par to, lai mēs visi sev ticētu. Mani vārdi, kas daudziem var šķist fantastiski, IR PATIESĪBA. Un tieši tāpēc, ka tie ir tādi, tieši tāpēc es tos jums saku. Es atzinīgi vērtēju atšķirīgo viedokli, jo tas parāda, ka mēs visi domājam *neatkarīgi* un paši par sevi.

Un, lūdzu, esiet droši, ka drīzumā šeit notiks ***malu ballīte***.....

Šī ir tikai VIENA no *dīvainā* rakstura pieredzēm. Vēl sekos citas...