Intervija ar Greggu Bradenu

Paaugstināšana notiek tagad.

Intervija ar Greggu Bradenu

Wynn Free

Tulkojums vācu valodā: Evelyn Kümmerle

Ir daudz skaitliski izmērāmu zinātnisku rādītāju, kas pierāda, ka Zeme un Saules sistēma piedzīvo pārmaiņas, kādas cilvēces vēsturē vēl nav notikušas. Daudzi jūtīgi cilvēki un kanāli apgalvo, ka mēs esam nonākuši dimensiju pacelšanās sākumā, kas jau tagad dziļi ietekmē mūsu dzīvi. Daži prognozē, ka nākamajā desmitgadē mēs sāksim augšāmcelšanās procesu, kas piepildīs Jēzus pravietojumus.

Greggs Bradens, iespējams, ir visplašāk atzītā persona, kas novērtē un atklāj zinātniskos fenomenus, kuri norāda uz šo pacelšanos. Viņš pievērsās šai tēmai, kad 70. gadu beigās, vēl strādājot Phillips Petroleum, pamanīja, ka Zemes magnētisms ir sasniedzis zemāko punktu 2000 gadu laikā un joprojām strauji samazinās.

Galu galā Bredens uzrakstīja grāmatu - Jaunās Zemes atmoda (vācu nosaukums, angļu oriģinālvalodā: Awakening to point zero), kurā dokumentēti šis un citi rādītāji, kas liecina par mūsu planētas straujām pārmaiņām.

Vai tā ir taisnība, ka Zemes magnētiskie pāri šobrīd atrodas maiņas procesā?

2002. gada maijā/jūnijā/jūlijā tas tika ļoti labi apstiprināts, un atzīti zinātniskie žurnāli pirmo reizi ziņoja, ka mēs esam polu maiņas procesā.

Vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ģeologi bija pārliecināti, ka Zeme periodiski piedzīvo inversiju. Viņi to varēja noteikt no paraugiem, kas ņemti no Zemes iekšienes, no ledus paraugiem un fosilijām, kā arī no magnetizētām daļiņām, kas iesprostotas noteiktās vietās Zemes iežos. Ģeologi bija tik pārliecināti par šo fenomenu, ka faktiski kataloģizēja pēdējos četrarpus miljonus gadu, un rezultāti liecināja, ka Zeme ir piedzīvojusi 14 šādu polu maiņu.

Tolaik, ap 1961. un 62. gadu, zinātnieki noskaidroja, ka pēdējā polu maiņa bija notikusi ap pēdējo ledus laikmetu, apmēram pirms 10 - 12 000 gadiem. Un viņi bija pārliecināti, ka tas notiks atkal, bet ne pirms tūkstošiem gadu, tāpēc par to nav jāuztraucas.

Taču 90. gados ģeologi turpināja pētījumus un precizēja informāciju. Viņi apgalvoja, ka paies tūkstošiem gadu, līdz tas notiks atkal. Tad viņi sāka teikt, ka tas varētu notikt pēc dažiem simtiem gadu. Bet tagad, tikko izvērtējuši jaunākos ledus paraugus no Grenlandes un Antarktīdas, viņi saka, ka tas varētu notikt pēc mazāk nekā desmit gadiem.

Tagad mēs zinām, ka poli patiešām migrē. Mēs to piedzīvojam tieši tagad. Mēs precīzi nezinām, ko tas nozīmē, jo, lai gan pēdējo četrarpus miljonu gadu laikā tas ir noticis 14 reižu, tas nekad nav noticis ar 6 miljardiem cilvēku uz Zemes.

Vai jūs teiktu, ka tas ir vispārzināms?

Cilvēkiem, kuriem ar šīm lietām nākas saskarties, tās ir vispārzināmas. Piemēram, aviācijas noteikumos ir teikts, ka, ja polus pārvieto par vairāk nekā 5 vai 8 grādiem, lidostu skrejceļi ir jāpārkalibrē, lai tie atkal atbilstu pilotu redzamajam magnētiskajam virzienam. Pirmā lidosta ASV, kurai bija jāizpilda šī prasība, bija Mineapolisas/St.

Bet 2002. gada maijā/jūnijā/jūlijā notika tas, ka tādi žurnāli kā Nature & Scientific American un New Scientist publicēja ziņojumus, kuros bija teikts, ka mēs noteikti atrodamies magnētiskās reversijas procesā - un AP vadi(??? wire=vads, vads) to uztvēra.

Zinātniekiem nav ne jausmas, kāda būs ietekme uz elektroniskās un elektromagnētiskās enerģijas tīkliem. Un vēl vairāk - viņi nezina, ko tas nozīmē cilvēka imūnsistēmai. Alternatīvās ārstniecības metodes ir pierādījušas saistību starp magnētismu un imūnsistēmu, kas varētu nozīmēt arī to, ka mūsu imūnsistēma varētu būt ļoti labi saistīta ar Zemes magnētisko lauku.



Mēs zinām, ka putni un dzīvnieki migrē pa šo magnētisko lauku līnijām. Tāpēc pastāv pieņēmums, ka izmaiņas, kas notiek magnētiskajā laukā, varētu būt atbildīgas par putnu migrācijas modeļu izmaiņām, kas ir reģistrētas Āzijā un Ziemeļamerikā.

Šo lauku izmaiņas varētu izskaidrot arī to, kāpēc vaļi izkļūst uz sēkļiem. Navigācijas līnijas, kurām vaļi vienmēr ir sekojuši, ir mainījušās, tagad novirzot tos uz pludmali. Kad mēs tos ievelkam atpakaļ ūdenī un atbrīvojam, tie atkal pielāgojas tām pašām magnētiskajām līnijām, seko tām un atkal nonāk pludmalē.

Tātad, jā, tagad tas ir vispārzināms. Visatzītākajos zinātniskajos žurnālos teikts, ka mēs esam šajā pārmaiņu posmā. Un, lai gan mēs precīzi nezinām, ko tas nozīmē, ir būtiski, ka tas ir apstiprināts laika gaitā atzītā literatūrā, nevis tikai spekulatīvajos un pseidozinātniskajos žurnālos.

Kad šī magnētiskā maiņa tika apstiprināta pirmo reizi?

Iespējams, tas bija 2002. gada jūnijā/jūlijā. Cilvēki man sūtīja e-pastus, ka viņi to ir redzējuši, un sniedza man atsauces. Es arī pats atradu atsauces žurnālos.

Vai mēs izdzīvotu pilnā stieņa lēciena laikā?

Jebkurai atbildei uz šo jautājumu obligāti jābūt spekulatīvai, jo tradicionālajā cilvēces vēsturē tas nekad nav noticis. No otras puses, ir vietējās un ebreju bībeliskās tradīcijas, kas norāda, ka magnētiskā nobīde varētu būt notikusi pat pirms īsāka laika nekā pēdējais ledus laikmets. Tas notika pirms 10000 līdz 12000 gadiem, bet šīs tradīcijas vēsta, ka pēdējais lēciens varēja notikt vēl pirms 3600 gadiem.

Nāciju leģendas vēsta par dienu pirms 3600 gadiem, kad saule uzlēca rietumos, kā tas vienmēr bija noticis, pēc tam vairāk nekā diennakti vizinājās pa debesīm, tad uzlēca austrumos, bet nākamajā dienā uzlēca austrumos un uzlēca rietumos, kā tas notiek šodien. Arī ebreju tradīcijas stāsta par šo notikumu un norāda, ka tas noticis kaujas laikā. Senie ebreji to uzskatīja par zīmi, ka viena puse saņem debesu atbalstu, jo tā palika pietiekami ilgi gaiša, lai beigtos kauja par labu viņiem.

Mēs nevaram to apstiprināt no iežiem vai fosiliju liecībām, jo 3600 gadu ir pārāk īss laika posms, lai šāds notikums tajā atspoguļotos. Viss, uz ko mēs varam atsaukties, ir tradīcijas, mutiski vai rakstītos dokumentos radītās leģendas un mīti.

Tomēr nostāsti mums vēsta, ka, ja kaut kas tāds notiktu, Zemes iedzīvotāji to pārdzīvotu. Tad tā būtu patiešām dīvaina diena, ko viņi pārdzīvotu, bet, ja senās leģendas ir patiesas, tā ir notikusi, un cilvēki acīmredzot to pārdzīvoja. Tomēr mēs nezinām, kā tas ietekmēja viņu dzīvi.

Vai jums ir kāda ideja, kā šī magnētiskā maiņa varētu mainīt apziņu?

Spekulācijas liecina, ka pastāv saistība starp apziņu un magnētismu. Lai saprastu, kā šī saikne varētu darboties, ir lietderīgi veikt salīdzinājumu ar datora atmiņu. Magnētiskos laukus atmiņā notur elektriskais spriegums - strauji ievadīts spriegums - pašā datorā. Kad datorā izlādējas baterijas, spriegums pazūd, un atmiņā saglabātā informācija tiek zaudēta, un tad mums sistēma ir jāuzlādē.

Salīdzinot ar to, pētnieki un pamatiedzīvotāju pēcteči uzskata, ka tad, kad Zeme piedzīvos to, ko zinātne uzskata par magnētisko maiņu, tas nozīmēs arī lielu Zemes apziņas pacelšanos un attīrīšanos. Tad vairs nebūs nekā, kas varētu noturēt visus tur esošos magnētiskos modeļus. Tātad, kad mēs pamodīsimies no šīs maiņas, tas, kas kļūs par apziņu, kļūs par mūsu pašu būtību, mūsu patiesāko būtību. Un uzkrātais no visa korumpētā un visa sliktā vai no aizvainojuma, vai no ego, un viss, kas mums kā indivīdiem vai tautām bija vienam pret otru, nebūs daļa no jaunās apziņas, jaunā režģa.

No šīs perspektīvas raugoties, daudzas tradīcijas paredz, apcer vai spekulē, ka mēs tuvojamies laikam, ko tās sauc par Lielo attīrīšanos, un ka šī attīrīšanās notiek apziņas kodola krātuves līmenī.



Tātad vai ir iespējams kaut kādā veidā pieņemt, ka mūsu atmiņa ir saistīta ar šo magnētisko lauku?

Es domāju, ka jā. Es domāju, ka tā ir tāpēc, ka Apollo programmas ietvaros astronauti, kas pameta Zemi un devās kosmosā, ir veikuši dīvainus ierakstus. Atstājot Zemes atmosfēru un riņķojot ap planētu daudzu jūdžu augstumā virs tās virsmas, Zemes magnētiskā lauka ietekme vairs nepastāvēja. Un astronauti sāka piedzīvot pieredzi, kurai viņi nebija gatavi, kurai nebija trenējušies un kura bija pilnīgi negaidīta.

Atrodoties kosmosā un skatoties uz Zemi no augšas, viņiem sākās tādas atziņas un sajūtas, atmodas un apzināšanās, kādas viņi nekad nebija piedzīvojuši, atrodoties uz Zemes. Katram no viņiem tas nozīmēja ko citu.

Ļoti līdzīgā veidā mainījās arī mani draugi, kad viņi atgriezās mājās no Vjetnamas. Tas mainīja ikvienu. Dažiem šīs pārmaiņas bija tik sāpīgas, ka viņi nekad nespēja par tām runāt, bet citiem šīs pārmaiņas bija viņu dzīves katalizators, un viņi nepārtraukti par tām runāja.

Un, manuprāt, PBS speciālizlaidumā bija dokumentēts tas pats fenomens ar astronautiem, proti, ka viņi pēc tam nekad vairs nebija tādi paši. Kad viņi atgriezās, daži no viņiem nezināja, ko darīt ar pieredzi no kosmosa. Daži pievērsās narkotikām un alkoholam. Citi pārmaiņas, kas viņos bija notikušas, ievirzīja ļoti pozitīvos, dzīvi apliecinošos projektos.

Viens no pēdējiem bija Dr. Edgars Mičels, kurš nodibināja Noētisko zinātņu organizāciju - kā mēģinājumu pierādīt cilvēka apziņas fenomena pamatotību. Cits astronauts devās meklēt Noasa šķirstu, un viņš to patiešām atrada, iegremdētu Ararata kalna ledū, tieši tur, kur Bībelē teikts, ka tas atradies.

Tātad no tā izriet, ka šie astronauti piedzīvoja sava veida garīgu atmodu, jo bija pametuši Zemes magnētisko lauku?

Viņi noteikti piedzīvoja garīgu attīrīšanos, kad vairs nebija Zemes magnētiskā lauka ietekmē.

Kaut ko līdzīgu mēs redzam arī tad, kad aplūkojam Zemes magnētisko lauku. Tie neizplatās vienmērīgi pa Zemes virsmu, un kontūrkartēs, kuras var aplūkot, izmantojot Amerikas Savienoto Valstu Ģeoloģiskās izpētes dienestu (United States Geologic Survey), ir redzamas dažādas magnētisko lauku intensitātes virs Zemes virsmas - magnētiskie lauki ar ļoti augstu intensitāti un tādi, kuros intensitāte ir ļoti zema.

Šie lauki laika gaitā ir mainījušies, un tie patiesībā var parādīt, kāpēc cilvēku populācijas ir pārcēlušās uz vietām, kur tās ir apmetušās.

Notiek tā, ka vietās, kur magnētisma intensitāte ir ļoti zema, kur tā ietekme ir gandrīz nemanāma, šķiet, notiek ievērojamas pārmaiņas un inovācijas. Tur, kur magnētisms parasti ir augsts, ir stagnācijas vietas, kur pārmaiņas - pat ja tās jau notiek - prasa ilgu laiku, un pārmaiņu īstenošanās ir lēna.

Ja mēs šeit ierastos no citas pasaules un neko nezinātu par cilvēkiem uz Zemes, un ja mēs meklētu vietu, kur pārmaiņu iespēja ir vislielākā, es meklētu nulles kontūras līnijas. Un, ja šodien paskatās uz Zemes magnētisma karti, redzams, ka gar Ziemeļamerikas rietumu piekrasti - gar Kalifornijas piekrasti līdz pat Aļaskas piekrastei - ir nulles kontūrlīnija. Citiem vārdiem sakot, magnētisms gar rietumu piekrasti ir gandrīz apstājies.

Kad mēs domājam par rietumu piekrasti, mēs domājam par trako Kaliforniju. Nu, patiesībā Kalifornija ir sēkla, viena no vairākām, un tradicionāli tā vienmēr ir bijusi ļoti inovatīva tehnoloģiju, zinātnes, modes, finanšu un mākslas jomā, jo šeit ir iespējas būtiskām pārmaiņām.

Ziemeļamerikā, atkal jāatgādina, ka trakulīgā puse būtu teritorija ar visaugstāko magnētismu, tātad tur, kur magnētiskais lauks ir visblīvākais. Tas ir dienvidaustrumu štatos - tajos pašos štatos, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ļoti konservatīviem. Tas nenozīmē, ka tur nevar notikt pārmaiņas. Taču tas nozīmē, ka pārmaiņas tur prasa ilgu laiku un ka cilvēkiem tur patiešām ir vajadzīgs ļoti labs iemesls, pirms viņi atkāpjas no tā, ko viņi vienmēr ir darījuši.



Tātad tur, kur magnētiskais lauks ir mazāk blīvs, cilvēki ir atvērtāki?

Viņi ir atvērti pārmaiņu periodam. Tas nenozīmē, ka pārmaiņas ir labas, sliktas, pareizas vai nepareizas. Svarīgi ir skaidri par to izprast. Cilvēku informētība noteiks, kā šīs pārmaiņas notiks.

Es minēšu ironisku piemēru. Ir nulles kontūras līnija, kas iet cauri Tuvajiem Austrumiem. Tā iet gandrīz tieši zem teritorijas, ko mēs saucam par Suecas kanālu, taisni uz augšu līdz Izraēlai, taisni gar krastu no Sarkanās jūras. Jā, tieši šajā teritorijā ir nulles kontūras līnija. Tas nozīmē, ka šis reģions ir gatavs pārmaiņām. Bet atkal, kā šīs pārmaiņas notiks - vai tās būs miermīlīgas un konstruktīvas, vai dusmīgas un destruktīvas -, to nosaka tur dzīvojošo cilvēku apziņa.

Tātad tas nav ne labi, ne slikti?

Tieši tā. Tā vienkārši ir iespēja mainīties.

Tajā pašā laikā visaugstākās magnētiskās kontūras līnijas, kādas jebkad reģistrētas jebkurā vietā uz planētas, ir bijušās Padomju Savienības, Krievijas un Sibīrijas daļās. Mēs zinām, ka šajā pasaules daļā tika ieviesta sistēma, un, lai gan pārmaiņas nāca pāri šai sistēmai, tās notika lēni un sāpīgi, iestājoties laikam ar daudzām ciešanām. Bet tad, kad pārmaiņas notika, radās kaskādes efekts, un tas notika gandrīz vienā naktī.

Tātad saikne starp cilvēka apziņu un inovāciju, pārmaiņu, jaunu lietu veikšanas veidu un magnētisma iespējām mūsu pasaulē ir ļoti interesanta.

Uz Zemes ir daudz jomu, kurās notiek lielas pārmaiņas, un arī tādas, kurās pārmaiņas ir nelielas.

Mūsu lasītāji vēlēsies uzzināt, kā vislabāk stāties pretī pārmaiņām, kas gaidāmas mūsu pasaulē kopumā.

Es runāšu pēc iespējas konkrētāk. Es domāju, ka, iespējams, atbildi uz šo jautājumu vislabāk var rast to, kas bija pirms mums, seno esēņu, vārdos vairāk nekā 2500 gadu vecā tekstā. Tas mums atgādina par mūsu attiecībām ar apkārtējo pasauli un pavisam vienkārši saka, ka apkārtējā pasaule nav nekas cits kā spogulis tam, par ko esam kļuvuši paši sevī.

Tāpēc, kad mēs redzam pasauli, kas šķiet dusmīga, nežēlīga un bezrūpīga, kas rada ciešanas mūsu brāļiem un māsām visā pasaulē, - no šīs perspektīvas raugoties, pasaule ir spogulis tam, par ko mēs esam kļuvuši kā indivīdi, ģimenes, sabiedrības un tautas. Tā nav pareiza, nepareiza, laba vai slikta. Tā vienkārši atspoguļo to, kas mēs esam. Planētas stāvoklis ir atgriezeniskās saites mehānisms.

Tāpēc, ja vēlamies, lai pasaulē notiktu pārmaiņas, mums pašiem ir jākļūst par pārmaiņām savā ikdienas dzīvē. Ja mēs vēlamies redzēt mieru, iecietību un sapratni, līdzcietību un piedošanu globālā līmenī, mums pašiem ir jābūt tādiem. Pie vakariņu galda. Kopā ar savām ģimenēm. Mūsu skolās.

Mums jāpieprasa, lai mūs izklaidē miers, līdzcietība un sapratne. Tam nav jābūt garlaicīgam un garlaicīgam. Tas joprojām var būt ļoti aizraujoši, bet tam nav jābūt neapdomīgam, vieglprātīgam, nežēlīgam vai bezsirdīgam.

Ikdienā, ik mirkli, mēs izdarām izvēli vai nu apstiprināt, vai noraidīt dzīvību savā ķermenī. Jo mēs esam savienoti caur tīklu. Visas mūsu individuālās izvēles uzkrājas kolektīvajā reakcijā uz mūsu nākotni.

Ja mēs vēlamies kolektīvo pārmaiņu, mums individuāli ir jākļūst par pārmaiņām.

Mums ir 2012. gads, par kuru daudzi saka, ka tas ir globālās augšāmcelšanās laiks. Kā jūs domājat, kas notiks?

2012. gada datums ir interesants, jo tas parādās maiju nostāstos, ēģiptiešu nostāstos, dažos kristiešu nostāstos un pat Bībeles kodeksā, kas pats sev daudz kur ir pretrunā.

Man šķiet, ka šis datums varētu būt jebkurš. Ja mēs koncentrējamies uz kādu datumu un dzīvojam, gatavojoties šim datumam, mēs palaižam garām dzīvi. No manas perspektīvas: Ja mēs vienkārši dzīvojam savu dzīvi katru dienu, mācoties no pieredzes, kas katru dienu šķērso mūsu ceļus, mēs iegūstam iespēju cienīt dzīvi un tāpat arī mūsu savstarpējās attiecības.

Ja mēs esam godīgi, patiesi, uzmanīgi, gādīgi un līdzjūtīgi, ja mēs tā dzīvojam katru dienu, mēs jau esam gatavi visam, kas varētu notikt 2012. gadā vai jebkurā citā dienā, jebkurā citā gadā, jebkurā laikā mūsu nākotnē.



Es pazīstu cilvēkus, kuri dzīvo savu dzīvi, krājot pārtikas un patēriņa preču iepirkumu grozus, jo viņi gatavojas dienai, kad mūsu pasaule mainīsies. Es varu saprast viņu attieksmi un uzskatu, ka ir labi par sevi rūpēties. Taču esmu redzējis arī to, ka viņi savu dzīvi pilnībā velta gatavošanās šai dienai un palaiž garām skaistumu un dzīves noslēpumus, kas atklājas katru dienu. Un runa ir par to, kā sagatavoties lielajiem izaicinājumiem, pamanot šo skaistumu un noslēpumu!

Tātad būtībā, ja kāds vēlas pieiet šīm pārmaiņām ar maksimālu pozitīvu atdevi sev, galvenais ir dzīvot katru dienu ar maksimālu mīlestības, līdzjūtības un apzinātības atdevi?

Jā, un, lai to panāktu, mums katra diena ir jādzīvo apzināti. Apzināties iespējas. Atpazīt iespējas, kas šķērso mūsu ceļus. Katru dienu mums tiek dotas iespējas būt iecietīgiem pret citām uzskatu sistēmām, piedot kādam, kas mūs ir sāpinājis vai sadusmojis, pārskatīt savus vērtējumus - par to, kam vajadzētu vai nevajadzētu būt mūsu pasaulē.

Kad mēs samierināmies ar šīm lietām, kad tās šķērso mūsu ceļus, un apzināti risinām tās šajā mirklī, mēs zinām, ka mainām sava ķermeņa ķīmiju, kā mēs jūtamies, un tādējādi sagatavojam sevi jebkādām pārmaiņām, ko Zeme piedzīvos kopā ar mums.

Ja tam ir jēga.

Jā, man tas ir jēga. Vai ir vēl kaut kas patiešām diezgan svarīgs mūsu lasītājiem, kam es, iespējams, neesmu pievērsies?

Pirmo reizi mūsu vēsturē mūsu sugas, visas mūsu sugas liktenis ir atkarīgs no vienas paaudzes izvēles. Un mēs tikko runājām par to, par ko ir šīs vēlēšanas.


http://www.transformationaltools.com/page/998575

http://www.greggbraden.com