Mantojums...

Tas bija ap to laiku, kad pērtiķis kļuva par cilvēku. Un priekšvakarā, kad pērtiķis kļuva par cilvēku, viņš atkal sapulcināja ap sevi visus dzīvniekus, lai atvadītos no tiem. Rīt es kļūšu par cilvēku, - viņš tiem mīļi runāja, - un jūs mani visu atstāsiet un izvairīsieties no manis, un starp manu un jūsu sēklu izcelsies cīņa.

Jā, cīņa! rēca lauva.
Tu gribi kļūt lielāks par mums! rēca degunradis.
Tev par to būs jāmaksā! indīgi atkārtoja blusa.
Atstāsim to! sacīja pērtiķis ar neaprakstāmu noguruma pieskārienu,
un šodien kopā svinēsim miera un prieka svētkus.
Lai tā būtu! kliedza dzīvnieki un labsirdīgi un labsirdīgi pulcējās ap aizejošo brāli un jautāja, vai viņi nevarētu viņam kaut ko jauku izdarīt vai uzdāvināt.
Tad pērtiķim kļuva vēl drūmāk, viņš apsēdās zem palmas un sāka nožēlojami raudāt. Dziļa līdzjūtība pārņēma dzīvnieku sirdis.
Mēs gribam mierināt nabaga cilvēku!" beidzot sāka aita un devās uz priekšu raudošā cilvēka virzienā.
Aita ilgi skatījās pērtiķim acīs, un tad teica: "Vienmēr nēsājiet manu tēlu savā sirdī, lai būtu tā, it kā es dzīvotu ar jums un jūsos!
Kamielis sekoja aitai, dziļi ieskatījās pērtiķim acīs un teica viņam to pašu.
Un vērsis, ēzelis, cūka, pāvs, zosis, tīģeris, vilks, hiēna un daudzi citi dzīvnieki tuvojās, un katrs no tiem dziļi ieskatījās pērtiķim acīs un svinīgi sacīja viņam: "Nēsā manu tēlu vienmēr savā dvēselē, lai būtu tā, it kā es dzīvotu kopā ar tevi.
Kā pēdējie tuvojās lauva, ērglis un čūska.

Mērkaķis noguruma dēļ gandrīz nespēja raudzīties no acīm, un, kad čūska bija atvadījusies, viņš uzreiz iegrima dziļā miegā. Taču neskaidri un briesmīgi sapņi viņu biedēja, un pret rītausmu viņš pusmiegā piecēlās no savas nometnes un aizrāpoja līdz tuvējam avotam.
Ar acīm, kuru plīvuru skaidra apziņa vēl nespēja saplēst, viņš ielūkojās ūdens spogulī, kas, nedaudz pakustināts, atspoguļoja viņa tēlu.

Kā viņš izskatījās! Tur uz drebošiem viļņiem peldēja vienkāršā aitas tēls - vai - nē! Tas bija neglīts kamielis, kas ar augstprātīgām sejām raudzījās uz viņu no viļņiem. Uzreiz tas šķita asinskārs tīģeris, kādu viņš sevi redzēja plūdos, un, tikko viņš bija paskatījies tuvāk, tas bija pāvs, kas sitās viņam pa velti ratu.
Beidzot cauri kokiem izlauzās saules stariņš, un pērtiķis pamodās no sapņainā stāvokļa. Pārsteigts, viņš berzēja acis un tūlīt gribēja uzkāpt uz nākamā milzu koka, kad viņa skatiens iekrita avotā. Tad viņš saprata, ka vienas nakts laikā ir kļuvis par cilvēku.

(Kristians Morgenšterns, (1871-1914), vācu rakstnieks, dramaturgs, žurnālists un tulkotājs).